Tikko kā kādā vietā man ļoti iepatīkas,man ir labi draugi, un foršs darbs, un laba vieta ,kur uzsākt mācības notiek kkas tāds, kas maina visu. Mēs pārvācamies uz Vāciju, it kā jau nekas tāds, bet visi, es palieku bez mazākajām cerībām palikt Londonā,jā, man ir 21. gads, bet ja tu ar savu algu nespēj pavilkt dzīvokli, mācību maksu, sabiedrisko transportu un ēšanu, tad jāpiekrīt vien vecāku idejai-doties labākās dzīves meklējumos. Jā Vācijā varbūt algas ir labas, nodokļi mazāki, bet tā nav vieta, kur es gribu mācīties. Nu ja nekas cits neatliek, mantas pamazām jau tiek pakotas, pārvestas uz citurieni,lai pēc mazāk kā 2 nedēļām mēs varētu doties uz jaunajām mājās Minhenē.
Atkal jauns dzīves sākums svešā vietā, ne mazākā cerība uz darba iegūšanu, jo vācu valodu es neprotu,bet universitātē lekcijas notiks angliski.
Jā, es gaužos un čīkstu, bet man tiešām patīk Londona, vide, cilvēki, it viss, parki, to vietu es varētu saukt par otrajām mājām , tūlīt aiz Latvijas, kur es aizbraukšu, vai nu rudenī, vai nu kkad pavasarī-nākošgad.
Nu atliek vien cerēt, ka vācieši ir jauki, Minhene ir skaista, un es ātri tur pieradīšu, ja nē, es jau teicu saviem vecākiem, es bēgu atpakaļ :D jāpiebilst,ka par šo domu viņi nemaz nav priecīgi :D neko darīt...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru