es vairs neticu ne sapņiem, ne cerībām... pirms 2 nedēļām es skaidri zināju, ko gribu darīt nākotnē, tad atkal kārtējais trieciens un sapratu, ka mācoties par ārstu es veltīgi izmetīšu atlikušās savas dzīves dienas, mēnešus vai labākajā gadījumā gadus vējā, ja slimība vienu dienu atgriezīsies, es neko nebūšu redzējusi, kā tikai universitātes sienas...
nekas nesagādā prieku, pilnīgi nekas...
mans psihologs, iespējams, domā , ka esmu reti bezcerīgs gadījums, taču ja viņš zinātu, kam man nācies iziet cauri...vienam cilvēkam tā ir par daudz...
pašlaik tiek apspriesta ideja uzkavēties šeit ilgāk, jo man vajag vietu,kur sakārtot domas un atrast to,kas mani darīs laimīgāku, tikai šaubos vai maz kas tāds pastāv...
domājiet ko gribat, bet es neīdu, es tāda esmu, negaužos par dzīvi, man tā ir vienaldzīga...viss vienaldzīgs...
ar laiku tu sāc saprast, ko īsti nozīmē jūtas, dažreiz jūtos kā nejūtīga maita, varbūt tāda esmu, iespējams nejūtu neko, jo siena,ko pēdējā laikā ceļu sev apkārt ,lai mani neviens nevarētu sapināt, ir kļuvusi biezāka...
Lietas ko plānoju izdarīt rīt:
- Jauns tetovējums, nekad nevarēsiet saprast kā tas man palīdz priecāties
- Brauciens līdz okeānam ...
- Kārtīgs rauts līdz rītam, ja Dinamo šodien uzvar ....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru