kas pie velna ar mani notiek... kāpēc es vienmēr bēgu no visa un visiem...ir kāds,kas mani pieņem gandrīz ar visām manām dīvainībām, bet tā vietā , lai priecātos, es domāju ka lai aizbēgtu tālu prom no viņa...es varbūt esmu nožēlojama un bezcerīga, bet man vajag savu vietu un gaisu... man nevajag blakus kādu...es jau tā esmu pieradusi ar visu tikt galā pati...negribu,lai vēl kāds par mani uztraucas... es viņam pastāstīju par savu slimību, bet viņš mani žēloja, man nevajag, lai mani žēlo...kas visiem ir! tas tiešām kaitina...
kā pagāja jūsu zemes stunda?
tādas vajadzētu biežak...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru