tāpat vien...

randiņi laikam ir lieta,kas man nepadodas :D pusisis bija ļoti centies,bet es visu laiku jutos dīvaini, kaut kā māklsīgi un saspīlēti...
aizved mani pastaigā pa naksnīgo pilsētu un mēs varam sēdēt uz kāda soliņa[nu kkur] un bezgalīgas sarunas nakts garumā, un es būšu tava :D bet lūdzu, nepērc man puķes[jā man nepatīk saņemt ziedus-mana dīvainība] un neved mani uz restorānu, tas tiešām ir jauki, bet noteikti nav domāts man...
pec šī es sapratu,ka man pietrūkt pavisam cita... pati jau vainīga ,ka visu sačakarēju, bet ticiet man dzīvojot dažādās valstīs nekas nesanāk...
un man ir saistību problēmas, to man teica mans psihologs, es nespēju nevienam pieķerties, jo man ir bail,ka mani atgrūdīs, tā ir, bērnības trauma,kas mani vajā, pāri tam netieku, un neko lietas labā nedaru, tikai izvairos un bēgu... šis viss atgādina,ka man tiešām būtu jāapmeklē terapija, kuru es pametu, tikai tāpēc,ka domaju,ka spēju tikt pati galā, tomēr nespēju gan!