visu nedēļas nogali pavadīju Londonā, cik labi atkal malkot kafiju savā iecienītākajā kafejnīcā Caffe Nero un ēst kēksiņus :] šādi sēžot daudz ko pārdomāju, un sapratu,ka ne jau vienmēr mēs varam darīt to,ko paši vēlamies,varbūt nevaram piepildīt visus savus muļķīgos sapņus,bet cerību atmest nevar-varbūt tas ir pārāk naivi ticēt un cerēt,lai piepildās kkas muļķīgs un iespējams, neiespējams...
un es satiku savu draugu, gandrīz labāko,un labi pavadīju laiku, aizmirsu visas savas bēdas, izvēdināju galvu un esmu gatava sava, pēdējajam iestājpārbaudījumam-jātur īkšķi:D , lai mani neizmet no akadēmijas un es godam parādu savu talantu dziedāt[kaut nu pēkšņi nekas nenoietu greizi]
un visas manas problēmas neatrisināja tase labas kafijas,bet deva cerību tam,ka reiz jau viss noskaidrosies...
un ja tomēr nē, tad es arī neskumšu-dzīvē vajag vairāk pozitīvisma,jo kamēr mēs skumstam vai dusmojamies uz kādu, nepamanām visas skaistās lietas mums apkārt .
